„AES-256“ drošības produktu lapās parādās tāpat kā „klīniski pierādīts“ uz ādas kopšanas līdzekļu pudelītēm — drīzāk kā kvalitātes zīmogs nekā skaidrojums. Lielākā daļa cilvēku, kas to izlasa, nekad nav jautājuši, ko tas patiesībā izdara ar failu vai kāpēc tieši skaitlis 256 ir tas, kas veic galveno darbu. To ir vērts saprast, jo atšķirība starp īstu šifrētu seifu un mapi ar piekaramās slēdzenes ikonu parasti slēpjas tieši šajā detaļā.
Kas patiesībā ir AES-256
AES apzīmē Advanced Encryption Standard — konkrētu algoritmu, kas, izmantojot slepenu atslēgu, pārvērš lasāmus datus neizlasāmos datos un atpakaļ. ASV Nacionālais standartu un tehnoloģiju institūts (NIST) to izvēlējās 2001. gadā pēc publiska konkursa, un šodien tas ir noklusējuma šifrēšanas algoritms paroļu pārvaldniekos, ziņapmaiņas lietotnēs, VPN pakalpojumos un failu seifos visā pasaulē, tostarp arī Vaultine.
Skaitlis „256“ ir atslēgas garums, mērīts bitos. AES ir pieejams arī 128 bitu un 192 bitu versijās; visas trīs izmanto vienu un to pašu pamatā esošo algoritmu, atšķiras tikai atslēgas izmērs un nedaudz atšķiras iekšējo apstrādes raundu skaits. Ar AES-256 šifrēts fails iziet cauri šiem raundiem, izmantojot 256 bitu atslēgu, un rezultāts ir šifrteksts — baitu virkne, kas bez tās pašas atslēgas procesa apvēršanai neatklāj neko par sākotnējā faila saturu, neskaitot faila izmēru.
Kāpēc tieši 256 biti ir skaitlis, kam ir nozīme
256 bitu atslēgai ir 2^256 iespējamās vērtības. Šo skaitli ir grūti iztēloties, jo tas ir tik tālu aiz jebkura ikdienišķa daudzuma, taču labi noder bieži izmantots salīdzinājums: tas ir aptuveni vienāds ar atomu skaitu lielā daļā novērojamā Visuma. Konkrētas atslēgas uzminēšana ar pilno pārlasi, mēģinot visas kombinācijas, līdz kāda nostrādā, nav atkarīga no ātrāka datora vai lielāka budžeta. Pat visi datori, kas jebkad ir pastāvējuši, darbojoties nepārtraukti kopš Visuma rašanās brīža, nebūtu būtiski pietuvojušies visu kombināciju izmēģināšanai.
Tieši tāpēc drošības pētnieki nerunā par AES-256 „uzlaušanu“ ar pilnās pārlases metodi — šāds variants vienkārši nepastāv. Kad šifrēti dati tomēr tiek atklāti, iemesls gandrīz vienmēr ir kaut kas cits, nevis pats algoritms: vāja vai atkārtoti izmantota parole, no kuras atvasināta atslēga, atslēga, kas glabāta vietā, no kuras to var nozagt, vai ieviešanas kļūda apkārtējā programmatūrā. Vājais punkts nav slēdzene — parasti tas ir veids, kā tiek sargāta atslēga.
Šifrēts nav tas pats, kas paslēpts
Šī ir visbūtiskākā atšķirība ikvienam, kurš meklē „drošas mapes“ lietotni. Faila paslēpšana nozīmē mainīt to, vai tas ir redzams, nevis pašu failu: paslēpta mape, punkta fails vai lietotne, kas vienkārši pārvieto jūsu fotoattēlus uz mazāk pamanāmu vietu. Faila faktiskie baiti paliek neskarti. Pieslēdziet ierīci datoram, ieslēdziet iespēju „rādīt slēptos failus“, un fotoattēls atvērsies tieši tāpat kā jebkurš cits fotoattēls, jo procesā vispār nebija iesaistīta neviena atslēga.
AES-256 šifrēšana ir pilnīgi cita darbība. Tā nepārvieto failu un nemaina tā redzamību; tā pārraksta faila saturu šifrtekstā, izmantojot atslēgu. Ir ātrs veids, kā pārbaudīt, ko lietotne patiesībā dara: parādiet slēptos failus vai pieslēdziet ierīci citam datoram. Ja „aizsargātais“ fails atveras kā parasti, tas bija tikai paslēpts, nevis šifrēts. Ja bez lietotnes un jūsu PIN koda tas ir neizlasāms troksnis, tas patiešām ir šifrēts. (Vairāk par to, cik bieži pirmo variantu pārdod kā otro, lasiet rakstā Kāpēc paslēptā mape patiesībā nav paslēpta.)
Detaļa, ko mārketinga lapas noklusē: kurš glabā atslēgu
Apgalvojums „šifrēts ar AES-256“ tehniski ir patiess daudzos produktos, kas tik un tā nespēj pasargāt jūs no uzņēmuma, kas tos izveidojis. Algoritms nosaka tikai to, kā notiek datu sajaukšana; tas neko nesaka par to, kur atrodas atslēga. Mākoņkrātuves pakalpojumu sniedzējs var šifrēt jūsu failus ar AES-256 savos serveros un pats paturēt atslēgu — tas nozīmē, ka šifrēšana aptur ārēju uzbrucēju, taču nepalīdz pret šī pakalpojumu sniedzēja datu noplūdi, darbinieku ar piekļuvi vai tiesisku pieprasījumu, kas vērsts pret viņu serveriem, nevis pret jums.
Tieši tāpēc „zero-knowledge“ ir atsevišķs apgalvojums no „šifrēts ar AES-256“, un tāpēc ir vērts pārbaudīt abus, pirms uzticēties kādam no tiem. Šifrēšana, nezinot, kurš glabā atslēgu, gandrīz neko nepasaka par to, kurš patiesībā ir atstāts aiz slēgtām durvīm.
Kā to ievieš Vaultine
Vaultine šifrē katru failu ar tā paša atsevišķu AES-256 atslēgu, kas tiek ģenerēta un izmantota pilnībā jūsu ierīcē. Galvenā atslēga, kas aizsargā jūsu seifu, tiek atvasināta no jūsu zīmējuma vai PIN koda tieši ierīcē un nekad netiek nekur nosūtīta. Nekas netiek atšifrēts uz servera, mākoņa kopijā vai jebkur citur ārpus ierīces jūsu priekšā, un tieši tas padara šo risinājumu par zero-knowledge uzbūvi praksē, nevis tikai privātuma politikā (pārējo šīs arhitektūras daļu skatiet rakstā Kāpēc seifa lietotne bez konta patiesībā ir drošāka).
Tas arī izskaidro kompromisu, kuru ir vērts zināt jau iepriekš: ja pazaudējat savu PIN kodu un 12 vārdu atkopšanas frāzi, Vaultine patiesi nevar atgūt jūsu failus. Tas nav atbalsta dienesta ierobežojums — tā ir tā pati īpašība, kas neļauj jūsu failiem piekļūt arī datu noplūdes vai tiesas pavēstes gadījumā. Atslēga, kas atver slēdzeni, vienmēr ir pastāvējusi tikai jūsu ierīcē.
Īsumā
AES-256 ir konkrēta, rūpīgi pārbaudīta metode faila pārvēršanai neizlasāmā troksnī, izmantojot tik garu atslēgu, ka tās uzminēšana ar pilno pārlasi nav reālistisks drauds. Tas nav burvju vārds; tā ir viena sistēmas daļa, un daļa, kas izšķir, vai tā jūs patiešām pasargā, ir tas, kurš pēc tam glabā atslēgu. Faila paslēpšana nav šifrēšana, un faila šifrēšana uzņēmumam, kas patur atslēgu, nav tas pats, kas tā šifrēšana tā, lai to varētu atvērt tikai jūs.
Vaultine šifrē katru failu ar AES-256 jūsu ierīcē, izmantojot atslēgu, kas atvasināta no jūsu pašu PIN koda un nekad netiek nekur nosūtīta. Pirmie 10 faili bez maksas vietnē vaultine.app.



