Divi kodi, divi dažādi uzdevumi

Funkcija Decoy Vault un funkcija Duress Vault risina atšķirīgas problēmas, un, pirms paļaujaties uz kādu no tām, ir vērts precīzi saprast, kuru darbu dara katra.

Decoy Vault atveras ar otro kodu un parāda tieši to, ar ko jūs to iepriekš piepildījāt — jūsu izvēlētu parastu failu kopumu. Tas ir paredzēts situācijai, kad jums ir jāatbloķē kāds saturs un tukšs seifs pats par sevi raisītu aizdomas.

Duress Vault ir trešais kods, kas atver tukšu seifu un vienlaikus izdzēš jūsu īstos seifus. Un pēc tam tas nepaliek kā uzkrītoša tukša čaula: šis seifs kļūst par jūsu galveno seifu tā, it kā ierīcē nekad nebūtu bijis nekā cita. Tas ir paredzēts situācijai, kad faili patiesi nedrīkst pārdzīvot atbloķēšanu — nevis uzmanības novēršanai, bet tam, lai nebūtu nekā, ko atrast. Kurš variants ir piemērots, ir pilnībā atkarīgs no situācijas, ar kuru saskaraties, un abus jūs konfigurējat jau iepriekš, nevis improvizējat tajā pašā mirklī.

Viens seifs, nevis divi atsevišķi rīki

Avotu materiāli mēdz nonākt tur, kur bijāt to saņemšanas brīdī — tālrunī izbraukumā vai klēpjdatorā pie rakstāmgalda. Vaultine darbojas sistēmās Windows, macOS, iOS un Android, tāpēc tas abos gadījumos ir viens un tas pats šifrētais seifs, nevis tālruņa lietotne, kuras saturu vēl ir jāatceras dublēt uz klēpjdatoru.

Arī mapju importēšana šeit ir svarīga: esošā dokumentu mape nonāk seifā kā mape, nevis kā trīsdesmit atsevišķi faili, kas jāpievieno pa vienam.

Nekā, ko varētu pieprasīt

Lietotnē Vaultine nav kontu sistēmas un nav servera, kurā glabātos jūsu faili vai šifrēšanas atslēga. Atslēga tiek atvasināta no jūsu koda tieši jūsu ierīcē un nekad to neatstāj. Šim arhitektūras lēmumam ir praktiskas sekas: pakalpojuma sniedzēja pusē nepastāv nekāda jūsu avotu materiālu kopija, ko kāds varētu pieprasīt, izprasīt ar tiesas orderi vai nopludināt — jo tās sākotnēji nemaz nav.